Piedalījos sabžā.
Tas notiek Siguldā, deklarētais mērķis - apvienot velosipēdu cienītājus Latvijā (kas saprotams no nosaukuma). Brauciens notika Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, pašreizējais - tradīcijas atjaunošana 1995. gadā. Tas ir masveidīgākais velopasākums Latvijā.
Es pirmo reizi piedalījos velosacensībās, man viss bija jauns un nepierasts, tāpēc rakstīšu, kā parasti, no provinciāļa skatupunkta.
Ieradāmies Rīgā vēl sestdien, jo tur notika laikmetīgās mākslas forums Baltā Nakts 2010. Tas arī ir masveida pasākums, notika dažādās Rīgas vietās no sestdienas pulksten 12 dienā līdz svētdienas 6 rītā. Ļoti neveiksmīgi sakrita ar Vienības braucienu (mums neveiksmīgi). Acīmredzot, šo divu pasākumu auditorijas ne īpaši pārklājas, tāpēc organizatori neiespringa, lai gan gan viens, gan otrs ir pamanāmi notikumi Latvijas sabiedriskajā dzīvē.
Tā nu Baltās Nakts ietvaros izdevās aiziet tikai uz pazīstamā (krievvalodīgā) mākslas karteļa "Orbīta" performanci, fotogrāfiju izstādi Dirty Deal Cafe, kā arī skumji pastāvēt ārpusē pie Anglikāņu baznīcas, jo iekšā vairs netikām - tautas pārāk daudz. Žēl, jo mūziķus tur nodrošināja mūsu mīļais Skaņu Mežs.
Bildes bija fočētas ar "polaroīdu" un mani neiespaidoja (izņemot vienu, ar sliedēm).
"Orbīta" toties uzstājās salīdzinoši neslikti, darbība mijās ar pārdomām Griškoveca garā (bet ar savu raksturu un stilu) un saputrota verlibra translāciju no kastes. No kastes - burtiski, cilvēks sēdēja kastē, piespiedis seju pie stikla, un murmināja mikrofonā. Tas viss tika translēts ar projektoru uz lielā ekrāna, turklāt ar latviešu subtitriem. Moments jautrs. Pati Dirty Deal Cafe atrodas netālu no tirgus, ēkās ar nosaukumu Spīķeri, un ir vieta hipsteriem un indijkidiem, cik nu es varu spriest.
Blakus kafejnīcai bija pašdarināto lietu izstāde-tirdziņš, adīšana mūzikas pavadījumā jaunajām māmiņām, un vēl kaut kādas performances, kur bija pilns, un mēs tur netikām.
Nakšņot mēs devāmies ar pēdējo mikriņu pulksten 23, turklāt pieturā es netīšām apčakarēju čupu cilvēku, pasakot, ka pēdējais autobuss vēl atbrauks, vēlāk, pēc speciālā svētku saraksta. Ne tur paskatījos mājaslapā, atzīstos.
Apgulāmies vienos naktī, piecēlāmies 7, bet 8.20 laidām ar ričukiem uz Siguldu. GPS noderēja, lai arī ceļš bija vienkāršs, vietām norāžu nebija.
No Rīgas līdz Siguldai ir gandrīz 60 km. Kāpēc mēs pirms ātruma brauciena aizvilkāmies tādu distanci - to jūs pankam paprasiet.
Jebkurā gadījumā, tikām naski, kaut kur pa 2.40, ja ne vēl ātrāk. Pa ceļam apdzinām kaut kādus bērnus un sirmgalvjus, kuri devās turpat. Vēl palīdzējām kādam vecim uzpumpēt riepu, jo pumpis Statoilā nestrādāja. Kaut kā pārāk bieži tie ir salauzti. Labi vismaz, ka tie vispār ir. Lai gan pēc tam, kad panks nopirka krutu pumpi, nepieciešamība pēc Statoila ir mazinājusies.
Asfalts svaigs, Navigon proga aifonā vēl nezināja šo ceļu.
Nokļuvām mēs ar laika rezervi, kas ir labi, jo izbraukt līdz reģistrācijai starp vairākiem tūkstošiem dalībnieku nemaz nav vienkārši. Reģistrācija uztaisīta saprātīgi: uz katru burtu vai vairākiem sava rinda un meitenes, kas izsniedz aploksnes. Aploksnē karte, numurs ar RFID čipu, pāris brošūriņu un taloniņš ēdināšanai. Vēl iedeva maziņu šokolādīti. Saprot, kā pareizi organizēt sacensības!
Numurs man gadījās 4950, bet vispār Tautas brauciena numuri, kurā es piedalījos, sākās ar 2000. Respektīvi, teorētiski es startēju kaut kur trešajā tūkstotī. Praktiski, drīzāk, otrajā.
Nākamajā daļā lasiet par pašu braucienu un maniem iespaidiem no tā.
Lūk, starp citu, karte
Skatīt Siguldas Vienības brauciens lielākā kartē